Vārpu fuzarioze [Fusarium sp.]

Līdzīgas slimības:

Stiebra pamatnes inficēšanās ar Fusarium izraisa līdzīgas slimības pazīmes kā sakņu slimības (Pseudocercosporella herpotrichoides un Rhizoctonia cerealis).

Ierobežošana:

Pareiza augu maiņa.
Izturīgu šķirņu audzēšana.
Kvalitatīvi kodināts sēklas materiāls.
Augu atlieku (labības un kukurūzas) rūpīga iestrāde augsnē.

Augu aizsardzības pasākumi:

Dīgstu infekcijas var mazināt ar sēklu kodināšanu. Savukārt mērķtiecīga vārpu infekciju ierobežošana ir sarežģīta. Izvēloties pareizu apstrādes laiku, fungicīdi var samazināt infekcijas izplatību. Smidzināšana jāveic ziedēšanas laikā, tiklīdz iestājas laikapstākļi, kas veicina inficēšanos (temperatūras > 18°C un bagātīgi nokrišņi).

Postīgums

Fusarium sugas sēnes visā pasaulē tiek uzskatītas par bīstamākajiem labības patogēniem. Tās ne tikai samazina 1000 graudu masu, sēklu dīgtspēju un graudu skaitu vārpā, bet arī pazemina labības graudu kvalitāti. Inficētajos graudos veidojas mikotoksīni (deoksinivalenols (DON) un zearalenons), kas ir bīstamas indes cilvēkiem un mājdzīvniekiem. Patogēns visbiežāk inficē kviešus, auzas un tritikāli. Izturīgāki pret Fusarium slimībām ir mieži un rudzi. Mikotoksīni graudos pastiprināti veidojas mitros laikapstākļos vai graudus nepareizi uzglabājot. Fusarium sēnes izdala vēl arī citus toksīnus, taču tiem nav tik izteikta negatīva iedarbība uz dzīvnieku un cilvēku veselību un organisma funkcijām.

Infekcijas avots

Fusarium sugu sēnes ir patogēni, kas inficē ne tikai labības, bet arī kukurūzu un graudzāles. Galvenais infekcijas avots ir inficētas sēklas un augu atliekas, kas saglabājas augsnes virskārtā. Fuzariozes ierosinātājs var saglabāties arī uz starpsaimniekiem - dažādām viendīgļlapju nezālēm. Visnozīmīgākais infekcijas avots ir tajā pašā laukā ar fuzariozi inficētie augi.

Izplatība

Vārpu fuzariozes attīstības cikls atrodas ciešā kopsakarībā ar dīgstu un sakņu puves attīstību, jo tās pašas Fusarium spp. sugas izraisa arī minētās puves. Fusarium sēnes infekcija no sēklām tālāk izplatās uz auga stiebru pamatni. Savukārt sporas, kas saglabājušās uz salmu atliekām augsnē, inficē augu caur sakņu sistēmu. Lapas un vārpas parasti inficē askosporas, kas attīstās augļķermeņos uz augu atliekām un izplatās ar vēju, vai konīdijsporas ar lietus pilienu palīdzību. Graudaugi visjūtīgākie pret vārpu inficēšanos ar Fusarium spp. ir ziedēšanas laikā, jo ziedputekšņi satur vielas ar ko patogēns barojas. Labvēlīgākie apstākļi patogēna attīstībai ir mitrs un silts laiks (gaisa temperatūra > 20°C). Graudi var inficēties līdz pat agrīnai kviešu dzeltengatavības stadijai. Sākotnējā infekcija vairāku nedēļu garumā attīstās zem atmirstošām lapām mitros un vēsos laika apstākļos. Šajā stadijā praktiski nav redzami slimības raksturīgās pazīmes. Izveidojušās sporas tālāk izplatās ar lietus šļakatām. Visprasīgākā pēc piemērotas temperatūras sporulācijas laikā ir Fusarium graminearumsuga.Kviešu vārpu var inficēt arī askosporas, kas ziemā un pavasarī veidojas augļķermeņos salmu atliekās augsnes virskārtā un izplatās ar vēju līdz pat 30 m attālumā. Šķirnes ar īsāku stiebra garumu ir vairāk apdraudētas, jo slimībai jāpārvar īsāks ceļš augšup pa augu. Lai inficētu vārpu, bīstamajām Fusarium sēņu sugām nepieciešama gaisa temperatūra > 20°C un mitrums 24–40 stundas. Zem 20°C temperatūras lauka apstākļos būtiska vārpu inficēšanās nav novērota. Galvenais infekcijas izplatības periods ir ziedēšanas laiks, kad putekšnīcas kalpo kā vārti uz katru ziediņu. Barības vielām bagātie putekšņi veicina sēnes sporu dīgšanu. Novājināta kultūrauga vārpa var viegli inficēties ar Fusarium patogēniem. Pavasarī, pirms iestājas sporulācijai labvēlīgi apstākļi, uz kviešu lapām un lapu makstīm var novērot patogēna latento attīstības fāzi. Sporu ražošanas laikam (konīdijas vai askosporas) sakrītot ar kviešu ziedēšanas laiku, iespējama vārpas augsta inficēšanās pakāpe.

Slimības pazīmes

Sējumā, sadīgstot sēklām, redzamas bojātās vietas un brūni, gareni plankumi uz inficētā auga dīgsta koleoptiles un saknēm. Cerošanas beigu stadijā uz lapu makstu pamatnes, vēlāk uz stiebra pamatnes skaidri saskatāmi sabrūnējumi. Sakņu inficēšanās ar Fusarium izpaužas kā difūzi, tumši un visbiežāk svītrveidīgi bojājumi pie stiebra pamatnes un zemākajiem mezgliem. Ar Fusarium spp. inficēta auga stiebra iekšējā daļā veidojas sēnes tīklojums rozā tonī. Infekcija ietekmē tālāko auga attīstību un veicina priekšlaicīgu nogatavošanos. Ja infekcijas pakāpe ir ļoti augsta, labība sakrīt veldrē un augi atmirst. Agrīna vārpas inficēšanās ar Fusarium culmorum un Fusarium graminearum izsauc vārpiņu un tajās esošo graudu atmiršanu. Sēnei, iekļūstot centrālajā vārpas asī, tiek pārtraukta visu augstāk esošo graudu apgāde ar barības vielām, kas sējumā izpaužas kā daļēja baltvārpainība vai vārpu fuzarioze. Inficētās vietas izbalē un mitros laikapstākļos Fusarium sēne pie plēksnēm veido rozā sporu spilventiņus. Turpinoties nokrišņiem, daļēji slimās vārpas inficē melnais pelējums. Inficēšanās ar sakņu slimībām var izraisīt baltvārpainību, tomēr atšķirībā no Fusarium infekcijas, sakņu slimību ietekmē priekšlaicīgi atmirst viss augs.