Miežu pundurrūsa [Puccinia hordei]

Postīgums

Siltos un sausos gados miežu pundurrūsa ir sastopama visos labības audzēšanas reģionos. Ar to slimo arī savvaļas graudzāles – vārpata, lāčauza, lapsaste. Šī slimība Latvijā ir sastopama bieži, bet parasti lielus postījumus nenodara. Stipras inficēšanās rezultātā samazinās 1000 graudu masa (līdz 30%) un graudu skaits vārpā, pazeminās iesala kvalitāte.

Infekcijas avots

Pundurrūsa ir obligāts parazīts un pārsvarā izdzīvo uz dzīvajiem augiem micēlija formā. Pēc ražas novākšanas slimības ierosinātājs pāriet uz uzdīgušiem pabiru asniem vai sadīgušajiem miežiem. Šādā veidā slimība inficē agri sētus ziemas miežus un pavasarī – vasaras miežus. Sēne var iziet pilnu attīstības ciklu, nomainot saimniekaugu, taču šādai izplatībai nav epidemioloģiskas nozīmes.

Ierobežošana

Augu maiņas ievērošana.
Augu atlieku iestrādāšana augsnē.
Kvalitatīvi kodināta sēkla.
Optimāli sējas termiņi un sējas normas.

Augu aizsardzības pasākumi

Ja vidējā diennakts temperatūra pārsniedz 15°C, jārēķinās ar strauju patogēna izplatību. Ja šajā brīdī uz apakšējām vai vidējā līmeņa lapām trešdaļai augu ir redzama infekcija (jāpievērš uzmanība „zaļajām salām”), nekavējoties jālieto fungicīdi.

Izplatība

Bezdzimumiski veidotās uredosporas izplatās ar vēju un inficē miežu sējumus. Patogēns ir samērā izturīgs pret zemām temperatūrām, tas var turpināt augšanu augā pie 5°C un izraisīt infekciju pat maigās ziemās. Labvēlīgākie sporu ražošanas un dīgšanas apstākļi ir temperatūra 15–20°C un 100 % gaisa mitrums. Lai sporai attīstītos dīgļa pavediens un notiktu inficēšanās, auga lapām jābūt mitrām. Dažreiz pietiek ar nakts rasu. Stipra inficēšanās ar pundurrūsu parasti notiek tikai jūnija beigās. Epidēmiju novājina karsti laikapstākļi ar temperatūrām > 30°C. Optimālos lauka apstākļos latentais laiks sasniedz 6–8 dienas. Lielais sporu skaits un relatīvi īsais latentais laiks izskaidro slimības ātro izplatību, valdot augstām temperatūrām. Lielākajai daļai miežu šķirņu ir vidēja vai liela ieņēmība pret pundurrūsu.

Slimības pazīmes

Tā kā sēnes sporas (uredosporu nesēji) parasti ir labi redzamas arī bez mikroskopa, šo slimību var diagnosticēt samērā precīzi. Uz lapu virspuses un lapu makstīm, dažkārt arī lapu apakšā, caur epidermu izspiežas 0,5 mm lielas, gaiši brūnas pustulas. Mazās uredosporas ir grūti pamanāmas, tādēļ arī apzīmējums slimībai ir „pundurrūsa”. Aplūkojot augu, pundurrūsas pustulas var atrast uz apakšējo lapu „zaļajām salām”, kas jau ir nodzeltējušas (zaļa zona ap pustulām uz dzeltējošas lapas). Šādas „salas” rodas rūsas sēnei kā obligātam parazītam, mēģinot saglabāt pēc iespējas ilgāk dzīvu to lapas daļu, ko tā izmanto barības vielu ieguvei.