Graudzāļu dzeltenā rūsa [Puccinia striiformis]

Postīgums

Dzeltenā rūsa ir postīga kviešiem, tritikālei, kā arī rudziem un miežiem. Tā ir īpaši pielāgojusies mitriem un vēsiem apstākļiem, un salīdzinot ar citām rūsām, sējumos parādās agrāk, maijā, jūnija sākumā. Lielākais apdraudējums ir augstāk izvietotajām auga lapām un vārpām. Lielus ražas zudumus izraisa karoglapas un vārpas plēkšņu inficēšanās piengatavības fāzē. Augsta augu infekcijas pakāpe samazina 1000 graudu masu. Asimilācijas procesa traucējumi un elpošanas pastiprināšanās var radīt zaudējumus, kas sasniedz 40-50% no potenciālās ražības. Ja augu stiebrošanas fāzē slimības attīstības pakāpe ir 5%, ražas zudumi var sasniegt pat 75%.Infekcija ar dzelteno rūsu izmaina vielmaiņu slimajos augos. Tiešas infekcijas sekas izpaužas kā lokāli, vāji līdz spēcīgi izteikti hlorotiski plankumi uz lapām un lapu nekroze. Lapu transpirācija pieaug, it īpaši – kad atveras sporu spilventiņi, elpošana palielinās, hlorofila saturs un asimilācija samazinās. Palēninās asimilācijas produktu aiztransportēšana no inficētajiem audiem. Atkarībā no inficēšanās brīža un pakāpes augi vairāk vai mazāk atpaliek augšanā.

Infekcijas avots

Dzeltenā rūsa ir obligāts parazīts, tādēļ tā inficē tikai dzīvās auga daļas. Slimība pārziemo uredosporu vai micēlija formā uz pabiru asniem, savvaļas stiebrzālēm vai sadīgušajiem ziemājiem. Pavasarī šādā veidā tiek inficēta vasaras labība. Dzeltenās rūsas šūnu kodola dalīšanās un saimniekauga maiņa nav konstatēta.

Izplatība

Uredosporas izplatās ar vēju. Sporas dīgst tumsā un lielā mitrumā. Maigās ziemās un agros pavasaros inficēšanās var notikt jau pie 3°C temperatūras. Lapām jāsaglabājas mitrām vismaz 3 stundas, bet optimālais laiks ir 8 stundas. Pirmie uredosporu spilventiņi parādās, ja gaisa temperatūra ir 10–20°C pēc 11-15 dienām, savukārt, ja tā ir zemāka (5°C), tad pēc 25 dienām. Slimība attīstās visātrāk, ja diennakts vidējā temperatūra ir 10–15°C, kā arī ir biežas miglas un rasa. Audzējot pret dzelteno rūsu neizturīgas šķirnes, ir jārēķinās, ka pastāv iespēja sējumiem inficēties. Augu saslimšanas risks ar dzelteno rūsu palielinās, ja tā novērota arī iepriekšējā gadā, kā arī tad, ja ir inficēti pabiru asni.

Slimības pazīmes

Tipisks dzeltenās rūsas simptoms ir slimības perēkļveida izplatība agrās epidēmijas stadijās. Perēkļi ir atrodami atsevišķās vietās sējumā. Uz lapām, lapu makstīm, arī stiebriem, vārpiņu plēksnēm un ziedu plēksnēm, akotiem un graudiem, redzami oranži līdz citrondzelteni sporu spilventiņi (uredosporas). Sporas ātri izplatās lapas garenvirzienā, tāpēc drīz vien novērojamas dzeltenai rūsai tipiskas 7-11 cm garas svītras ar cieši sablīvētām uredosporām un hlorotiskiem plankumiem.Paralēli lapas dzīslām novietotās svītras vēlāk saplūst un var nosegt visu lapas plātni. Rezultātā lapas plaisā, sarullējas un nokalst.

Ierobežošana

Izturīgu šķirņu audzēšana.
Optimālas izsējas normas.
Optimāli sējas termiņi.

Augu aizsardzības pasākumi

Ja sākot ar AS 31 novērojama inficēšanās ar dzelteno rūsu (regulāri jākontrolē vai nav parādījušies slimības perēkļi), nekavējoties jālieto fungicīdi, kuriem augsta efektivitāte uz rūsu, lai izvairītos no lieliem zaudējumiem.

Uz augšu